1945. ga­dā, pēc vā­cu ar­mi­jas ka­pi­tu­lā­ci­jas, lat­vie­ši gai­dī­ja an­gļu–ame­ri­kā­ņu pa­lī­dzī­bu, bet sa­gai­dī­ja krie­vu ar­mi­jas ka­ra­vī­ru ķē­des.

Hu­mor­pil­nais Klā­ņu dār­znieks skan­di­nā­ja paš­sa­ce­rē­to:

«Tad Rūz­velts ar to lie­lo zo­du,
Viņš sprie­dīs mums to ka­ra so­du,
Jūs no­si­tu­ši žī­dus, jū­dus,
Un ­tai­sī­ju­ši vēl ci­tus sū­dus.»

Ma­ni krie­vu ka­ra­vī­ri aiz­tu­rē­ja 13. mai­jā un at­ņē­ma pulk­ste­ni. Otrs le­ģi­onārs pa­slē­pās Mie­gu­zes mui­žas lie­la­jos grāv­jos un ap­šau­dīts pa­spē­ja ie­skriet krū­mos. To­reiz le­ģi­onā­ri gā­ja me­žā, bet ār­ā nā­ca sar­ka­nās bul­tas di­ver­san­ti. Ti­kai vē­lāk dzir­dē­ju no­stās­tu, ka Ma­čā­lu mā­jās Truk­mans no sar­ka­nās bul­tas iz­ve­dis sē­tā virs­nie­ka viet­nie­ku le­ģi­onā­ru for­mā no Vidze­mes un no­šā­vis. Ķē­de gā­ja tā­lāk, bet mūs, aiz­tu­rē­tos, aiz­ve­da Tal­su pils­kal­na pa­kā­jē. Pra­ti­nā­ja krie­vu virs­nieks Lie­la­jā ie­lā 39. At­bil­dot uz jau­tā­ju­miem par die­nē­ša­nu 15. lat­vie­šu di­vī­zi­jā, tulks pa­grie­zās pret ma­ni un pie­mie­dzis vie­nu aci jau­tā­ja: «Vai esot die­nē­jis arī 19. lat­vie­šu di­vī­zi­jā?» At­bil­dē­ju: jā. Ot­rā die­nā mūs aiz­ve­da uz ba­ra­kām Jel­ga­vā pie cu­kur­fab­ri­kas. Ba­ra­kās vie­tas ne­bi­ja un nak­tī gu­lē­jām uz kai­las ze­mes. Nā­ka­mā die­nā stin­grā ap­sar­dzī­bā mūs no ba­ra­kām ve­da pa ce­ļu, ko bi­ja aiz­šķēr­so­jis vil­cie­na sa­stāvs ar aiz­res­to­tiem pre­ču va­go­niem. To re­dzot, le­ģi­onārs Brie­dis tei­ca: «Vai tā­dēļ vi­ņi rau­dā­ja, dzie­dā­ja, cik jaudāja.» Un ko­lon­nu pār­šal­ca smiek­li. Pre­tī pa ce­ļa ma­lu, kā­da sie­vie­te stū­ma ra­ti­ņos bēr­nu un Brie­ža teik­to dzir­dē­ju­si, pil­nā rīk­lē skaid­rā lat­vie­šu va­lo­dā tei­ca: «Vēl vi­ņi sme­jas, jūs vi­sus va­jag pa­kārt!»

Tie mums bi­ja pē­dē­jie at­va­du vār­di no dzim­te­nes. Vēl tos tē­vi­jas sar­gus, ko ne­no­kā­va fron­tē, šī lat­vie­šu mā­te bi­ja ar mie­ru pa­kārt. Un tā­da starp lat­vie­šiem nav ti­kai vie­na. To viņi ­rā­dī­ja vai­rāk ne­kā 50 oku­pā­ci­jas ga­du, kal­po­jot re­pre­sī­va­jām ie­stā­dēm kā ap­me­lo­tā­ji, spī­dzi­nā­tā­ji un no­ga­li­nā­tā­ji. Ja ne­bū­tu zi­ņo­tā­ju, ne­bū­tu če­kas upu­ru. Lai dzēs­tu pē­das, I. God­mans li­ka Bo­rov­ko­vam de­dzi­nāt če­kas do­ku­men­tus: ja nu kāds šo­dien ir uz­kā­pis tro­nī un nu at­klā­jas vi­ņa mel­nais Jū­da­sa darbs, tad tie­sa to veik­li no­lī­dzi­na par ne­tie­šu sa­dar­bo­ša­nos. Pā­rē­jie zi­ņo­tā­ji, mo­cī­tā­ji un no­ga­li­nā­tā­ji tiek no tau­tas slēp­ti, ka­mēr aiz­skan mo­cek­ļu vai­di, no­lī­dzi­nās ka­pu vie­tas un no­žūst pie­de­rī­go asa­ras. 1991. ga­da 11. no­vem­brī lā­pu gā­jie­nā Tal­sos, pie če­kas pa­gra­biem trīs če­kā spī­dzi­nā­tie at­klā­ja, bet ti­kai gā­jie­na da­līb­nie­kiem sa­vu spī­dzi­nā­tā­ju vār­dus. Arī es ar drau­gu Val­di 1947. ga­da ru­dens nak­tī, kāp­jot pa tre­pēm gar če­kas kam­ba­riem, dzir­dē­jām vai­dus un trok­sni. Kai­mi­ņos dzī­vo­jo­šais gal­dnieks Ap­se stās­tī­ja, ka viņš mai­nī­jis dzī­vok­li, jo nav va­rē­jis lo­gu tu­rēt va­ļā.

1990. ga­dā, jū­tot, ka šķo­bās pa­ma­ti pa­do­mi­jai, A. Ru­biks ar sa­bied­ro­tiem or­ga­ni­zē­ja pa­dom­ju va­ras glāb­ša­nas ko­man­du. Tau­tā ru­nā­ja, ka viņš pa­sū­tī­jis 15000 ro­ku dzel­žu. Bet tie ne­bi­ja va­ja­dzī­gi, jo nai­vie lat­vie­šu pat­ri­oti, arī le­ģi­onā­ri po­li­ti­kā neie­sais­tī­jās, vi­ņiem pie­ti­ka ar pa­dzie­dā­ša­nu Me­ža­par­kā un Dau­gav­ma­lā. Bet šo­dien nu ir pa­mo­du­šies un sū­dzas par tiem, kas uz­ska­ta šo zem­i par lab­ti­cī­gi ie­gū­tu.

Ed­gars Stib­be