Mēs dzīvojam tradiciju,
paražu un rituālu pasaulē. Šīs iemaņas mēs gūstam no mūsu vecākiem, no skolas
biedriem, darba kolēģiem, tajās mūs iesaista valsts vara, sabiedrība un tās
mēdzam apvienot, dažādot un pielāgot savām vajadzībām. Viss beidzas ar to, ka
kļūstam par tradiciju, paražu un rituālu vergiem, zaudējot būtību un jaucot
ejamo ceļu ar mērķi. Rituāli un tradicijas ir vajadzīgi, bet tas ir tikai ceļš
uz mērķi, nevis pats mērķis. Tas ir tikai palīglīdzeklis, nevis pati būtība. To
būtību jeb nolūku, ar kādu tas viss tika radīts un ieviests, mēs vairs
nesaprotam un pat nevēlamies zināt. Mēs aiz dažiem kokiem vairs nespējam
saskatīt mežu. Mēs kļūstam manipulējami un mūsu pretinieki to izmanto. Mūs
virza, vada, mums diktē, bet mēs nedomājot klausām un pakļaujamies. Uz
jautājumu, kāpēc tā darām, atbildam – tā vajag. Līdzīgi rīkojas arī daži
mācītāji, nevis izskaidrojot, ko, kā un kāpēc, bet sakot: tāda ir Dieva griba!
Dienu, kurās to var ļoti
izteikti vērot, mums ir daudz. Viena šāda ir 18. novembris. Ja rakstos, runās,
sarīkojumos kāda augstāka vara samainītu datumus vietām, mēs to nepamanītu.
Līdzīgi, kā bija padomju laikā partijas kongresos, konferencēs, plēnumos. Vienu
un to pašu sakāmo varēja atkārtot no gada gadā un vienas un tās pašas
«patiesības» derēja visur un par dzirdēto un redzēto klausītāji un skatītāji
nedomāja, jo bija iemācījušies skatoties neredzēt un klausoties nedzirdēt. Šo
netikumu esam mantojuši no padomijas
un atbrīvoties no tā nebūs viegli.
Bet atgriezīsimies pie 18.
novembra.
Mūsu valsts himna sākas ar
vārdiem: Dievs svētī Latviju... Kāpēc lūdzam mūsu dzimteni svētīt? Vai lūdzot
kādu ko izdarīt mūsu labā nemēģinām uzkraut savu darāmo citam? Un pats vārds
lūgt ir neveiksmīgs latīņu vārda tulkojums. Daudz precīzāk oriģināla būtībai
atbilst: sarunāties nevis lūgt. Mēs varam lūgt Dieva palīdzību tais darbos,
kuŗi ir pār mūsu spējām, bet mūsu vēlmes ir jāapstiprina ar savu dalību. Tikai
redzot mūsu centienus Dievs palīdzēs un svētīs, bet tos, kas vēlas, lai Dievs
dara viņu darbus, pilda viņu pienākumus, Dievs neuzklausa un tas jau ir par
mums.
Kāpēc pirms 2000 gadiem
nāca Jēzus Kristus? Un ko viņš tādu cilvēku labā paveica?
Pabaroja ar vienu zivi
5000 izsalkušos? Bet, cik izsalkušo bez šiem bija pasaulē? Viņš piedzima žīdu
ģimenē, bet žīdi bija paverdzināta tauta un viņš pat savu tautu neatbrīvoja no
verdzības. Viņš neiedeva tai neatkarību. Viņš nekad neiebilda pret pastāvošo
vergturu iekārtu un nekad neapšaubīja tā brīža politisko kārtību un likumus.
Viņš nekad nerunāja par polītiku un nerunāja par valstu ekonomiku, viņš neko
nedeva kultūrai, viņš neieviesa taisnīgus likumus un tādējādi neuzlaboja cilvēku
dzīvi. Viņš cilvēcei nedeva to, pēc kā tā alka. Viņš izārstēja dažus slimos?
Bet cik tolaik bija slimo un nabago? Viņš taču to visu varēja izdarīt! Viņam
taču nebija nekā neiespējama. Viņš taču ir Dievs! Bet viņš to nedarīja, jo
zināja, ka cilvēkiem pašiem pēc tā ir jātiecas, pašiem par to ir jācīnās.
Pastāvīgi saņemot visu vajadzīgo gatavu, ļaudis pieradīs nestrādāt un vienmēr
tikai gaidīs uz kāda žēlastību. Bet ar laiku viņi jau sāks uzskatīt, ka kādam
citam ir pienākums viņus barot. Ka kādiem citiem ir jānodrošina viņu valsts
eksistence un viņiem ir tiesības izmantot šo citu darba augļus. Viņi paturēs
tikai tiesības un ignorēs pienākumus.
Jēzus Kristus mūsdienu
skatījumā bija nabadzīgs, bez polītiskās ietekmes, viņu necienīja paša
tautieši. Un tas ir tas Dievs, kuram lūdzam svētību! Par ko? Kā ir patiesībā?
Ko patiesībā vēlamies un kādu dievu meklējam? Tādu, kuŗš mūs pabaros, pateiks
ko un kad darīt, un vēl piespiedīs mūs to veikt. Sagādās mums pietiekoši
dažādas izklaides un atpūtas iespējas. Kurš mūs izārstēs no slimībām, dos mums
kultūru, ieviesīs taisnīgus likumus. Kuŗš iznīcinās valstu un tautu nesaskaņas,
visus līdzekļus ko valstis tērē militāriem mērķiem izlietos labklājības
celšanai un beigu beigās kļūs par pasaules imperatoru. Lūk, kas mums vajadzīgs!
Mums patiesībā nav vajadzīgs tāds Dievs, kurš palīdz mums mūsu smagajos darbos,
tāds Dievs, kurš aicina sēt un pļaut, kurš aicina izglītoties un pašiem
organizēt savu dzīvi. Mums vajadzīgs tāds, kuram varam uzkliegt: «Dievs svētī!»
un viņš visu izdara mūsu vietā. Vai tikai izrunājot un dziedot vārdus: «Dievs
svētī» patiesībā nedomājam: «galdiņ klājies»? Un negaidām, ka šie burvju vārdiņi sagādās mums
visu nepieciešamo, jo pašiem ar tādiem «sīkumiem» nav laika nodarboties, mums
ir «svarīgākas» lietas? Bet tas Dievs, kurš nāca pirms 2000 gadiem, mums
patiesībā nav vajadzīgs. Viņš taču mūsu labā neko neizdarīja. Vai tad Viņš
pārtrauca karus, ciešanas, badu, slimības? Nē! Vai Viņš piespieda cilvēkus kļūt
labākiem, labsirdīgākiem, tīrākiem, gaišākiem? Atkal nē! Bet ko tad viņš
izdarīja? Kāpēc esam sacēluši tik daudz dievnamu, sadrukājuši tik daudz
grāmatu, gleznojuši gleznas, komponējuši dziesmas? Teiktais daudziem nepatiks
un daudzi pat līdz šai vietai neizlasīs, bet paskatieties apkārt, līdzīgi jau
sen raksta laikrakstos, žurnālos, rāda TV un citur. Viņa atnākšanas lietderība
jau tiek atklāti apšaubīta un noliegta. Mēs nespējam saskatīt un izprast Viņa
atnākšanas mērķi. Vai tad tiešām domājat, ka Dievs ir bezjēdzīgs, spējīgs
rīkoties bezjēdzīgi un atnāca krustā mirt kāda sadistiska prieka pēc?
Jēzus Kristus nenāca ar nolūku mainīt ārišķīgo, viņš vēlējās
mainīt mūsu iekšējo pasauli. Lai mēs ar citu iekšējo pasauli paši prastu
izveidot arī citu apkārtni ap sevi. Citu, daudz taisnīgāku valsts iekārtu ar
godīgāku pārvaldi un efektīvāku medicīnas aprūpi, izskaustu citu pakļaušanu un
izmantošanu, paši atbilstoši savam iekšējam garīgumam pārtrauktu karus.
Arī tagad, ja
ieklausīsimies viņa sludinātajā, patiesi atvērsim viņa aicinājumam savas
sirdis, mēs spēsim ieraudzīt rūgto patiesību, kas notiek ar mūsu dzimteni
Latviju.
Tad Dievs mums palīdzēs
ieraudzīt patieso ainu un rast pareizos risinājumus. Atjaunot mūsu valsti bez
Dieva palīdzības mēs vieni nespējam un pēdējie divdesmit gadi par to liecina.
Bet ar dievpalīgu latvietis tūkstošiem gadu darbus sāka un darbus darīja. Mums
ir jāapzinās, ka patiesi neatkarīgas Latvijas šodien nav. Tā aizvien vēl ir
Krievijas varā. Tikai ieroči šodien ir citi. Tanku vietā ir bankas, aviācijas
vietā ir nelatviešu uzņēmumi, kājnieku vietā ir kolonisti... Mainījusies ir
iekarošanas un pakļautībā turēšanas taktika, bet būtība un rezultāts nē.
Cik senlatvieša dvēsele bija uzticīga citiem,
pieejama krāpšanai, tik tagad esam sastinguši neticībā. Mūsu neticība sniedzas
tiktāl, ka neticam vairs paši sev, savām spējām veidot savu nākotni. Šī
neticība ir kļuvusi par mūsu verdzības un mocību cēloni. Mūsu senči bija
kristīgāki par viņu kristītājiem, bet mēs neticam. Un ja arī ticam, nelietojam
dzīvē šos mūsu garīgos spēkus. Tikmēr mūsu agresīvais austrumu kaimiņš arvien
vairāk apzinās un izmanto mūsu nespēju tam pretoties.
Sāksim ar mazumiņu. Dziedot mūsu himnu, patiesi
lūgsim, lai Dievs mūs svētī. Lai dod mums to, ko esam pelnījuši un atalgo mūs
atbilstoši mūsu rīcībai. Negaidīsim no Viņa nepelnītas dāvanas un nelūgsim bez
degsmes un pašu līdzdalības darāmajā. Notrausīsim putekļus no mūsu novārtā
pamestajiem pienākumiem un sāksim tos pildīt ar mazumiņu. Sakopsim sevi un savu
ģimeni garīgi un tad garīgai sakoptībai sekos arī politiskā un mantiskā. Un
apzināsimies, ka mēs vieni nespējam stāties pretī pasaules ļaunumam. Bet ar
Dieva palīdzību mēs to varam uzveikt. Ja būsim patiesi tad Dievs mums palīdzēs.
Viņš jau mums palīdz: Viņš neļauj mūsu pasaulē ienākt tik lielam ļaunumam, kādu
cilvēki ar Viņa palīdzību nespētu uzveikt.
Pretējā gadījumā pasaule jau sen būtu iznīcināta.